Nereti ir dzirdēts teiciens – ja Tev sākot ko jaunu nav vismaz mazliet bail, tad kaut kas nav pareizi. Es nemāku teikt, cik liela daļa patiesības šajā teicienā ir, tomēr es māku teikt, ka tā viennozīmīgi ir man. Jauni projekti, jaunas attiecības, jaunas draudzības, jauni izaicinājumi – pozitīvi vai negatīvi – tie vienmēr paņem lielu daļu enerģijas un nāk komplektā ar milzīgu saini neskaidrību, kas atrisinās tikai un vienīgi laika gaitā.

Līdzīgas sajūtas man rodas katru reizi, kad jānoraksturo pašai sevi un te nu ir tā reize – mans vārds ir Paula, šogad brašu soli iesoļošu 35-gadnieku pulciņā, man ir divi superīgi bērni, strādāju sabiedrisko attiecību jomā un pēdējo pusotru gadu man ir sanācis tā, ka ir nācies iemācīties dzīvot no jauna. Iespējams, kādam tas izklausās pārāk dramatiski, bet tieši tā sev esmu šo dzīves posmu noraksturojusi. Šķiršanās pēc daudzu, daudzu gadu kopdzīves un laulības, manā ikdienā mainīja pilnīgi visu, ko ir iespējams mainīt un primāri ķēros pie sevis atpazīšanas šajā situācijā. Es centos kampt laiku kā svaigu gaisu un centos saprast, kāda mana dzīve būs turpmāk. Centos saprast, kas esmu es, kas ir mana dzīve, kas ir mans darbs, kas ir mani cilvēki, kas ir mans ķermenis, kas ir mana veselība, kas ir mans laiks un tieši to pašu analizēju pretējās lietās. Šķiet, ka pāri visam esmu ieguvusi pārliecību, ka viss, kas nav mirstama vaina, ir atrisināms. Kaut arī kopumā ir ejams ļoti tāls ceļš, šī jaunā dzīves lappuse, man jau saknē ir iemācījusi, ka nereti jāpaļaujas uz laika plūdumu, jo ir lietas, ko nevar atrisināt ātrāk, kā īstajā laikā un īstajā vietā.

Diezgan loģiski, ka mācoties dzīvi no jauna, precīzāk – to apzināti būvējot, rodas jaunas iespējas, jaunas perspektīvas un jaunas izpratnes par vecajām lietām un viena no tām ir tāda, ka mums cilvēkiem ir liela privilēģija – ja mums nav labi tur, kur mēs esam, tad ir jāpieceļas, jāizrauj savas saknes un jādodas tālāk. Ir jāpārvar barjeras, jāpieklauvē pie jaunām durvīm un ar milzu interesi jāskatās, kas aiz tām slēpjas. Tieši tā es vienā brīdī sapratu, ka esmu gatava mainīt savu dzīvesvietu. Man, kā sievietei, šādi lēmumi nav viegli. Es veidoju savas mājas par ko vairāk, kā vienkārši vietu, kur pārlaist nakti, man gribas, lai man tur ir patiešām labi, man gribas, lai maniem bērniem ir savi “štābiņi”, kuros augt par spēcīgām, mīlošām un labsirdīgām personībām, kā arī man gribas vietu, kur veidot savu jauno dzīvi, kas iekļauj sevī arī jaunas attiecības un spēju atraut sevi no mammas vai darbu lomas, lai atcerētos, kā ir būt citās lomās. Nolikt sevi apzinātā nulles punktā un atvērt durvis uz kaut ko vēl nepazīstamu. Būsim reāli – sieviete pēc 30-it, ar diviem bērniem, šķirtene, nereti modernajā popkultūras pasaulē izklausās teju pēc lamuvārdiem, tomēr man jau no pirmās jaunās dzīves dienas šķita, ka tas tā nevarētu būt. Kaut kas tajā nebūtu pareizi, jo praktiskā realitāte ir pavisam cita. Pēc 30 gadu vecuma dzīve garšo pilnīgi citādāk – dziļāk, pamatīgāk, daudzās ziņās LABĀK. Tāpēc krājot sekundi pie sekundes, iekāpjot jaunos dzīves līkločos, es pieņēmu lēmumu, ka ir laiks jaunām mājām un par savu jauno dzīves pieturas punktu izvēlējos tieši Lindenholmu. Nolemjot aiz sevis atstāt iepriekšējo mājvietu, sapakojot līdzi matračus, drēbes, grāmatas, bērnu rotaļlietas, vienu plauktiņu, traukus un savus personīgos dokumentus, mēs aizvērām vienu dzīves nodaļu, lai atvērtu sev citu. Kas bija slikti iepriekšējās mājās? Nekas! Absolūti nekas, izņemot to, ka man, lai sāktu patiešām svaigu dzīvi, bija jāpiezemējas, jāieiet jaunā, tukšā telpā, kur ir virtuve, vannas istabas, veļas mašīna, bet nekas cits. Nekas lieks. Lai palēnām, liekot lietu pie lietas, atmiņu pie atmiņas, veidotos svaiga bāze jaunai dzīvei.

Izvēle par labu Lindenholmai nebija neapzināta, tā bija pārdomāta un ilga, jo ar projektu bija iespēja iepazīties jau no pašiem tā pirmsākumiem, kad tas kļuva pieejams pirmajiem interesentiem. Man bija iespēja redzēt to ticību un patieso pārliecību par Lindenholmas kvalitāti attīstītāju gaiteņos. Veids, kādā ir izstrādāts katrs kvadrātcentimetrs šajās ēkās, bija mans pamats lēmumam par dzīvi te. Turklāt es nolēmu iet vēl tālāk, es piekritu stāstīt par to, kā tad pa īstam te dzīvojas. Godīgi. Es gan uzreiz saku arī to, ka stāsts būs tikai caur manu personīgo prizmu. Caur manu pieredzi, caur maniem piedzīvojumiem un ikdienu. Kādu mazu ieskatu es labprāt ik mēnesi stāstīšu savā Instagram profilā @ms.paularoze, bet ik pa laikam es pastāstīšu savus piedzīvojumus arī te – Lindenholmas blogā, tāpēc priecāšos, ja pievienosies un sekosi līdzi, jo Lindenholma man nav vienkārši dzīvoklis, tas ir atspēriena punkts jaunā dzīvē un kas gan varētu būt vēl aizraujošāk par jauniem sākumiem?

Ir pagājuši tieši trīs mēneši kopš mūsu ievākšanās, es iluzori biju cerējusi sākt savus bloga stāstus jau agrāk, tomēr realitātes fons dažreiz ievieš savas korekcijas un šoreiz tas fons ieviesa korekcijas visos manos dzīves aspektos, bet par fonu noteikti citreiz, jo arī tas veido ikdienu un padara cilvēku par… cilvēku! Esam palēnām iekārtojuši bērnistabu pamatu, esam palēnām ieviesuši ēdamgaldu, kas man personīgi ir ļoti svarīgs, jo ģimenes vakariņas pie kopēja galda ir kaut kas, kas man nāk tradicionāli no maniem vecākiem. Esam iekļāvuši dīvānu, grāmatu plauktu un dažādus citus elementus, bet pats interesantākais vēl ir priekšā. Tik daudz stāstu, ko jums stāstīt, tāpēc tiekamies te un manā Instagram profilā uz visiem nākotnes piedzīvojumiem. Priekšā stāsti par to, kāpēc no TV faniem, nolēmām kļūt par bez-televizora ģimeni, kādas būs mana pirmklasnieka pirmās skolas gaitas, protams, neiztrūks arī pieaugušo guļamistabas iekārtošanā, kas pagaidām ir palikusi nepelnītā novārtā, svētki, pārdzīvojumi, piedzīvojumi un vēl un vēl! Kas zina, varbūt pat tā būs satikšanās ar kādu četrkājainu ģimenes locekli, ja tam beidzot sadūšošos, vai varbūt tie būs praktiskāki ieteikumi, pieredzes apmaiņas stāsti, vai uzsaukums Tev: “Hei, kā Tev šodien klājas, nāc ciemos uz tasi kafijas vai glāzi vīna, papļāpāsim!

Uz tikšanos stāstos!

Paula