0 0 0 0

2023-06-19

Par pirmo gadu.

Pat neticami, kā skrien laiks! Iespējams, viena no patiesākajām banalitātēm.

Es neesmu konspirāciju teoriju piekritēja, bet nenoliegšu, ka dažreiz tomēr roka pastiepjas noticēt kaut kādām izmaiņām globālajā laika ritējuma, kas izskan internetos. Es gan pasmīnu, ka tas varbūt ir lieks mēģinājums pretoties faktam, ka laiks skrien ātrāk, kad cilvēks kļūst vecāks.

Kad esam mazi, mums bieži uzglūn garlaicība. Es atceros, ka bērnībā bieži sūdzējos, sūri novelkot: “Man ir gaaaarlaiciiigiii…” Kaut realitātē telpas garlaicībai bija maz, vasaras bija piedzīvojumu piepildītas, ar kaimiņu bērniem dodoties piemājas rajona ekspedīcijās, laukos varēja noēsties omes zemenes sarkanām mutēm, ziemās tika iekarots milzīgais piemājas kalniņš, laižoties no tā lejā tā, it kā nebūtu rītdienas, ar distanču slēpēm, kuras bija reizes divas par garu manam augumam, tika izlasītas visas iespējamās grāmatas pat ne vienā, bet trijās bibliotēkās, kas atradās tuvu mājām. Tika izdomātas spēles, kuras neeksistē un atkārtotas spēles, kuras eksistē. Kaut toreiz biju mūžīgā skrējienā, tomēr ik pa laikam satiku Garlaicību. Tad, kā likums, garlaicība veicināja kreativitāti, tāpēc Garlaicību vienmēr esmu uzskatījusi par savu draugu. Draugu, kurš jāaicina, kad kļūst par smagu, par intensīvu, par pelēku.

Tagad? Es sen neesmu satikus seno draugu Garlaicību. Pieaugušo dzīve viņa mēdz būt tāda, kā akacis ierauj pienākumu virpulī un tik griež, griež, griež tā, ka atliek tikai ķert un grābt, un pa vidu vēl censties noķert kaut kādu apzinātību. Un tad, var vienā brīdī attapties izdedzis, pec lēnas dzīves izslāpis. Ja drosmīgi izdodas, tad var izkāpt no žurku skrējiena riteņa un paskatīties uz visu no malas. Ak, kā tā pasaule un dzīve skrien! Acis ņirbst un griežas mutulis tepat blakus, bet tu stāvi un pirmo reizi dzīvē vienkārši to visu vēro, mēģinot saprast, kur īsti ir tava vieta lielajā okeānā.

Tā ir paskrējis arī mūsu pirmais gads Lindenhomā. Māju loma mums visiem ir ieguvusi vēl īpašāku nozīmi, jo te mans dēls sāka pirmo skolas klasi, te esam pārlaiduši savu pirmo ziemu kārtēja globālajā ekonomiskajā krīzē (un par katru saņemto rēķinu priecājāmies, jo tie bija reti cilvēcīgi, dzirdot, kas notiek citur – tā ir, ja dzīvo vietā, kas pašos pamatos ir radīta, lai būtu ilgtspējīga un kalpotu cilvēkam visos apstākļos), te nolēmām, ka dzīvi veidosim kopā jau kā precēts pāris (nē, vēl neesam steiguši mīt gredzenus, viss vēl priekšā, bet jā, saderinājušies esam gan), te mums pievienojās kaut kas, ko sev nekad nebiju iztēlojusies – baltais kaķis un ģimenes mīlulis Bolts, kurš katru dienu priecē un izaicina, kā jau kārtīgam kaķu bērnam pieklājas, te uzzināju, ka mūžībā aizgājusi mana ome, te pieņēmām dažādus nopietnus pieaugušo finanšu un darbu lēmumus, te esam nosvinējuši visdažādākos ģimenes svētkus, kas man deva iespēju klāt baltus galdautus, spodrināt glāzes un iepriecināt ģimeni ar gardumiem. Te šajā dzīves posmā esam mācījušies un auguši par ģimeni, baudot komfortu, kas kalpo mūsu ikdienai, nevis otrādi. Un visam pa virsu, tieši te – Lindenholmā, baudot vienu vakaru, nolēmu, ka dzīvošu lēnāk. Es atzinu sev izdegšanu, atzinu sev slēpšanos aiz darbu pārmērības, karjeras medībām un darīju to tik ilgi, ka pēkšņi tam vairs nebija nozīmes. Straujo dzīvi nomainīja attapšanās, atgūšanās, rūpes par Sevi, Mājām, Ģimeni. Es gan vēl to mācos. Izdegšana neremontējas vienā dienā, pat ne vienā mēnesī vai divos, bet tieši te ir mana drošā vieta, kur apguvu jaunu saprašanu – tagad man vajag lēnu dzīvi un man jāsatiek sen nesatiktā draudzene – Garlaicība. Vēl neesmu atradusi viņas kontaktus un satikušās neesam, bet es ticu, ka pienāks tāda diena un tad mēs radoši parunāsim par to, kā dzīvosim tālāk un kad tiksimies atkal pēc tam.