Pirmo reizi dzīvē mācos to, ka ir pilnīgi okej nebūt visur vienlaicīgi, ir pilnīgi okej neatbildēt uz visām ziņām 5 minūtes pēc to saņemšanas un kas vēl svarīgāk - ir okej nezināt atbildes uz visiem jautājumiem. Visu dzīvi esmu sevi trenējusi būt teicamniece un visu dzīvi esmu smagi laidusi caur sevi katru mazāko kritiku, par lielu kritiku pat nerunājot, jo patiesībā neesmu to saņēmusi bieži - galvenokārt esmu vienmēr centusies aizpildīt visas savas lomas maksimāli labi, tomēr beigu beigās tas aizved pie slavenās izdegšanas. Ir tik labi palēnināt dienas ritmu, nolikt malā visas lomu cepures, kas savilktas galvā un paskatīties, kas notiks tālāk. Man vēl līdz galam nesanāk nesteigties, jo ļaušanās plusmai man nepadodas nedz dabīgi, nedz viegli, tomēr ir labi beidzot būt tajā apziņas stadijā, kur varu sev brīvi teikt - piebremzēt uz brīdi ir labi, vajadzīgi, dziedinoši, tas nepazemina manu vērtību, bet dod iespēju to paaugstināt, tas ļauj sakopties, tas ļauj dzīvot, nevis dienu no dienas degt un censties izdzīvot. Tas dod perspektīvu! Tas dod iespējas! Tas tikai dod, nevis atņem. Kontroli palaist vaļā man nav viegli, bet šobrīd tik ļoti vajadzīgi. Tāds sīkums, kā vairāk pabūt mājās kaut vai. Es vēl mācos, bet viss sākas ar apziņu, cik svarīgi ir nonullēties un atvērt jaunas lappuses, ieelpot to smaržu un rakstīt kaut ko pavisam iepriekš nerakstītu. Vāveres ritenis mani noķers, es zinu, bet šoreiz gribu ar to sadarboties, nevis ļaut, lai tas ievelk, kā kāmi, kuram skrējienā paslīd kāja un viņš sāk griezties kā trakā centrifūgā.

Mājas/Vide: @lindenholma.kvartals , kur mums vēl joprojām nav gultas. 😂 Tā esam skrējuši, ka savu gultu nav bijis laiks teju gadu nopirkt. Bet gan jau. Palēnām, pa druskai visa puzle saliksies.